Kurkuma, ko bieži dēvē par „zelta garšvielu”, cilvēces vēsturē pirmo reizi parādījās jau senajā Ēģiptē, kad tika celta lielā piramīda. Cilvēki sāka to audzēt tās senajā dzimtenē Dienvidāzijā un Dienvidaustrumāzijā vairāk nekā četrus tūkstošus gadu atpakaļ. Tur kurkumas auga (Curcuma longa) sakne kļuva ne tikai par populāru garšvielu, bet arī par krāsvielu un daudzu kultūras un reliģisko rituālu sastāvdaļu. Indijā tā joprojām ir būtiska tradicionālo karija maisījumu sastāvdaļa un tiek izmantota kāzu ceremonijās, kā arī ajūrvēdas praksē – dzeltenais tonis, ko āda iegūst „kurkumas vannās”, jau sen tiek uzskatīts par attīrīšanās un svētības simbolu. No Tālajiem Austrumiem augs gadsimtu gaitā pa tirdzniecības ceļiem nonāca Persijā un arābu pasaulē, un beidzot arī Eiropā, kur tas ieguva iesauku “Indijas safrāns”. Tirgotāji novērtēja ne tikai tā izteiksmīgo garšu, bet arī praktisko transportēšanu – žāvētā sakne labi pārvadājas, nezaudējot krāsu vai aromātu.

 

_________________________________________________________________________________________________________________________________________

🧡 Vai zinājāt, ka...

Nosaukums „kurkuma” iespējams cēlies no arābu vārda kurkum, kas nozīmē „dzeltena krāsviela”. Tās spēja stipri krāsot audumus un pārtiku palīdzēja augam kļūt slavenam – ilgu laiku to izmantoja, piemēram, lai krāsotu audumu, no kura tika šūtas mūku drēbes budistu tempļos Dienvidāzijā un Dienvidaustrumāzijā.

_________________________________________________________________________________________________________________________________________

 

No zinātniskā viedokļa kurkuma ir tikpat aizraujoša. Galvenās vielas, kas tai piešķir raksturīgo dzeltenoranžo krāsu, ir kurkuminoīdi, no kuriem svarīgākais ir kurkumīns. Tās ir polifenolu grupas – t.i., molekulāri savienojumi, kas var uztvert un neitralizēt tā sauktos brīvos radikāļus (reaktīvas daļiņas, kas veidojas normālos vielmaiņas procesos organismā). Šī struktūra kurkumīnam piešķir spēcīgas antioksidanta īpašības kas palīdz aizsargāt šūnas no oksidatīvā stresa. Papildus kurkuminoīdiem sakne satur arī ēteriskās eļļas – gaistošo vielu maisījumu (piemēram, turmeronu un zingiberēnu), kas palīdz radīt kurkumai raksturīgo aromātu un dabā kalpo kā tās ķīmiskā aizsardzība un signālu sistēma.

 

_________________________________________________________________________________________________________________________________________

🧡 Vai zinājāt, ka...

Kurkumīns laboratorijas praksē dažkārt tiek izmantots kā vienkāršs skābes-bāzes indikators – skābā vidē tas ir tumši dzeltens, bet sārmainā vidē pāriet uz sarkanīgiem toņiem. Tas pats princips izskaidro, kāpēc kurkuma dažādos receptēs var mainīt savu krāsu atkarībā no tā, ar kādām citām sastāvdaļām tā tiek pagatavota.

 _________________________________________________________________________________________________________________________________________

 

Pašā augā bagātākais šo vielu avots ir tā sakne – bieza pazemes stumbrs, kas darbojas kā enerģijas un aizsargvielu „noliktava”. Tā kā kurkuma izplatās veģetatīvi (bezdzimumiska vairošanās no dzīvo augu daļām), ir loģiski, ka šis izturīgais pazemes stumbrs satur daudz bioaktīvo vielu – tas ne tikai aizsargā auga virszemes daļu, bet arī tā nākotnes paaudzes. Kurkumas sastāvs tomēr nav nemainīgs: šķirne, augsne, klimats, ražas novākšanas laiks un žāvēšanas metode ietekmē kurkuminoīdu un ēterisko eļļu proporcijas. Tāpēc kurkuma no dažādām pasaules daļām var nedaudz atšķirties pēc smaržas un garšas, kaut arī botāniski tā ir viena un tā pati suga.

 

_________________________________________________________________________________________________________________________________________

🧡 Vai zinājāt, ka...

Kad kurkuma tiek novākta, saknes parasti pēc izrakšanas īsi vāra un tikai tad žāvē. Šis solis palīdz izlīdzināt krāsu, samazina nevēlamus fermentatīvus procesus un vienlaikus atvieglo mizošanu un turpmāko sasmalcināšanu smalkā pulverī.

 _________________________________________________________________________________________________________________________________________

 

Pateicoties savām ievērojamajām īpašībām, kurkuma ir izkļuvusi ārpus kulinārijas un tradicionālās medicīnas robežām un iekļuvusi zinātniskās pētniecības un uztura bagātinātāju izstrādes pasaulē. Sakņu ekstrakti tiek pētīti galvenokārt to iepriekš minēto antioksidantu īpašību dēļ, kā arī to spējas uzturēt normālu locītavu stāvokli, aknu darbību un gremošanu. Uztura bagātinātājos kurkumīns bieži tiek kombinēts ar citām vielām ar līdzīgu iedarbību, bet pētnieki meklē arī jaunas kurkuminoīdu formas ar labāku ūdens šķīdību. Kosmētikā kurkumas ekstrakti tiek izmantoti ķermeņa kopšanas līdzekļos, sejas maskās un šampūnos, galvenokārt to krāsas, aromāta un ādas mīkstinošo īpašību dēļ.

 

_________________________________________________________________________________________________________________________________________

🧡 Vai zinājāt, ka...

Kurkuma pieder pie tās pašas botāniskās ģints kā ingvers un kardamons. Visi trīs augi pieder pie ingveru ģints – tiem ir līdzīga sakņu sistēma un ēterisko eļļu saturs, taču katram no tiem ir izveidojies savs raksturīgais aromāts.

_________________________________________________________________________________________________________________________________________ 

 

Šodien kurkuma ir globāls fenomens – to audzē daudzos tropu un subtropu reģionos, un tās “zelta putekļi” saista gastronomijas, zinātnes, kosmētikas un uztura bagātinātāju pasaules. Neatkarīgi no tā, vai mēs to pārkaisam uz ēdienu vai ar interesi novērojam tās molekulas zem mikroskopa, kurkuma joprojām ir viens no tiem augiem, kas parāda, cik bagātas un daudzslāņainas var būt cilvēku un dabas attiecības.