
Cukurs ir bijis daļa no cilvēces vēstures kopš senatnes, kad tas tika uzskatīts par luksusa preci. Šodien tas ir kļuvis par ikdienas uztura sastāvdaļu. Salds jogurts no rīta, saldināta tēja pirms pusdienām, limonāde ar pusdienām un konditorejas izstrādājums ar pēcpusdienas kafiju — pat neēdot saldumus kā tādu, ir viegli pārsniegt veselīgo dienas devu. Bet kas īsti ir cukurs un kāda ir tā loma organismā?
No ķīmiskā viedokļa cukurs ir ogļhidrāts — dabiska, ūdenī šķīstoša viela, kas ir sastopama vairākās formās un organismā galvenokārt kalpo kā ātrs enerģijas avots. Visbiežāk sastopamais cukurs ir glikozes veids. Tas cirkulē asinīs un tiek izmantots šūnās kā galvenais enerģijas avots. Savienojumu cukuri, ko sauc par disaharīdiem, arī dabīgi sastopami dabā un bieži sastāv no mazāk sarežģītiem cukuriem. Piemēram, saharoze (parastais galda cukurs) sastāv no glikozes un fruktozes, bet laktoze, kas dabīgi sastopama piena produktos, veidojas, apvienojoties glikozei un galaktozei. Dažādiem cukura veidiem ir atšķirīgas fizioloģiskās īpašības, un arī veids, kā organisms tos metabolizē, atšķiras atkarībā no to sastāva un vietas organismā, kur tie tiek pārstrādāti.
📋 Galvenie cukura veidi, kas atrodami pārtikā
|
Veids |
Avots |
Loma organismā |
Pārstrāde |
|
Glikoze |
Augļi, dārzeņi, medus |
Galvenais enerģijas avots šūnām, smadzenēm un muskuļiem |
Ātri uzsūcas tieši asinsritē, tā līmeni regulē insulins |
|
Fruktoze |
Augļi, medus |
Sekundārais enerģijas avots |
Pārstrādā galvenokārt aknās |
|
Saharoze |
Cukurbietes, cukurniedres |
Ātrs enerģijas avots, organismā sadalās glikozē un fruktozē |
Enzīmi to sadala tievajā zarnā |
|
Laktoze |
Piens un piena produkti |
Nodrošina pietiekamu enerģiju un veicina kalcija uzsūkšanos |
Sadalās ar laktāzes (enzīma) palīdzību tievajā zarnā |
Cukuru visbiežāk iegūst no cukurbietēm vai cukurniedrēm. Šo augu pārstrādē iegūst gandrīz tīru saharozi, ko pēc tam, kad mēs to uzņemam ar pārtiku, organismā sadala fermenti. Rezultātā iegūtā glikozes nonāk asinsritē, kur tā darbojas kā ātrs, universāls enerģijas avots — ne tikai muskuļiem, bet jo īpaši smadzenēm, kurām nepieciešama pastāvīga enerģijas piegāde. Ja tā nav pieejama no pārtikas, organisms var ražot mazākus daudzumus arī no citiem uzturvielām, piemēram, no olbaltumvielām. Tomēr pēkšņas glikozes līmeņa svārstības, var negatīvi ietekmēt enerģiju, garīgo labsajūtu un apetīti.
Organisms parasti labi pārstrādā cukuru — galvenais regulētājs tā pārstrādē ir hormons, ko sauc par insulīnu. Kad glikozes līmenis asinīs paaugstinās, insulīns palīdz to pārvietot no asinsrites uz šūnām. Tur tā tiek vai nu nekavējoties izmantota, vai uzkrāta kā tauku rezerves. Tomēr lielāks cukura daudzums uzturā palielina arī cukura daudzumu, ko organisms uzkrāj, kas savukārt veicina svara pieaugumu. Turklāt, ja organismā ir pārāk daudz insulīna pārmērīga cukura patēriņa dēļ, šūnas var pārstāt reaģēt uz to. Tāpēc pārāk daudz cukura var izraisīt nelīdzsvarotību — no enerģijas svārstībām līdz insulīna rezistencei. Pārlieku daudz ogļhidrātu ietekmē arī izsalkuma un sāta hormonu (grelīna un leptīna) līmeni, kas var traucēt dabiskos sāta signālus, veicināt pārēšanos un palielināt kāri pēc saldumiem. Šādos gadījumos ir lietderīgi meklēt veidus, kā samazināt lieko cukura daudzumu uzturā un tādējādi atjaunot veselīgu līdzsvaru organismā.
💊 Mūsu ieteikums
